I don’t know what you want from me, but I know that you know that I gotta make it FUNKEEEEEH!

Hola Amigooos!

Es atkal te ļoti maz rakstu, bet nav tā, ka jūs to spētu īpaši ietkmēt, vai ne? kseksekse.

Īss ieskats šajā ierakstiņā – skola, “Jaunaltvijas dibināšana”, bēbīši, lolisms.

Tā. Vispār esmu diezgan aizņemta – skola prasa no manis pietiekami daudz. Kontroldarbs politikā, prezentācija bioloģijā, gatavošānās literatūras mutiskajam eksāmeniņam, literatūras vispār un lai gan 12.klase ir mokoša, tomēr ir baigi forša. Skolotāji kļuvuši pilnīgi cilvēcīgi (nu, vismaz daļa) un saprot, ka ja paši kaut ko nedarām, tad tas ir slikti mums, nevis viņiem. Protams, baida mūs ar eksāmenu nenolikšanu, apokalipsi, garīgu nāvi, pilnīgu mērķa zudumu dzīvē, etc., tomēr ir normāli. Turklāt nāk pavasaris un tas patiesībā atvieglo mācīšanos ļoti, ļoti.

Es tiešām gaidu tādu īstu, īstu pavasari. Nu tā, ka smaržo pēc plaukstošām lapām (šodien tā pilnīgi bija, kad vēru vaļā vēstures kabineta logu un sapriecājos), spīd saule, bet nav nenormāli karsts un ar draudziņiem sēžam zem skolas kastaņām, mācāmies vai vienkārši mazliet atpūšamies. Tie tādi patīkamie momentiņi skolas dzīvē, kas vispār šogad tiešām ir pārsteidzoši jauka, īpaši otrajā semestrī.Ir feini, ka nav baigi daudz cilvēku klasē, jo daļa basto, citi simulē, vēl pāris ceļo, vienkārši nav skolā, jo ir tāds mieriņš un visi savējie. Kad sarodas atpakaļ tie, kuri klase nav manāmi diezgan bieži, tad ir mazliet tāda trauksmes sajūtiņa, jo viņu ir tik daudz un tik skaļi, un īd, ka neko nesaprot.

Nopirku smuku, baltu mētelīti, kas arī man liek justies tuvāk pavasarim un kaut kā šodien skatījos vecas bildes un sasmējos par savu melno, smago periodu. Jēziņ, kādēļ es neklausījos māsā, kad viņa smējās par manām melnajām acīm, nu kādēļ? XD Izskatās, ka mans tēvs būtu panda or smth. Ai, nu bet labi – pubertāte vispār ir šausmīga un es neesmu redzējusi takā gandrīz nevienu, kurš tad izskatītos normāli, tādēļ es varu sevi mazliet nomierināt.

Ā! Nokrāsoju matus! ((: Tādus mazliet tumšākus, brūnīgākus. Nevar baigi ievērot, bet saņemu komplimentus, ka izsktās riktīgi veselīgi un smuki mati, kas bija arī agrāk, bet šodien tā īpaši daudz skoliņā un tas liek justies baigi pacilāti. Nu tā, ka jāsmaida un jāpriecājas. Vispār, man šķiet, ka piektdien, kad krāsoju matus, bija labākā friziera vizīte ever, jo izgāju tiiiik priecīga un kā jauna meitene, vispār nevarēju novaldīt smaidu no sejas un vispār, kādēļ tad smaids būtu jāslēpj, a? Nevajag tā. Smaids izraisa smaidu citos un tad visi jūtas labi. ((:

Tad vēl es biju uz partijas “Jaunlatvija” dibināšanu un jūtos ja ne politiski aktīva, tad vismaz priecīga par to, ka man ir labas publiskās runas prasmes izstrādātas, jo uzķēru diezgan daudz kļūdu un smieklīgu lietiņu, ko teica topošie/esošie politiķi hokeja fans/eks-prezidents,kurš vienkārši atnācis paēst. Jā, bet vispār “Jaunlatvija” jeb “Aunlatvija”, kā to jau nodēvējuši gudrie, oriģinālie, nenormāli smieklīgie un vienkārši pārcilvēciskie DELFI komentētāji, šķiet ar zināmu potenciālu, bet es arī nespēju būt īsti objektīva, jo valdē darbojas arī kāds pazīstams, foršs cilvēks par kuru ar līdzgājēju totāli fanojām un ja man būtu bijis tas beisbola pirksts ar #1 virsū, totāli to visu laiku celtu gaisā, kad viņš runāja. Protams, nākamajā pulcēšanās reizē būsim izstrādājušas karsējmeiteņu kustības, izlīmējušas plakātus ar “Mūsēji malači, pretinieki kabači”, spēlēsim team-building spēles un kafijas pauzēs koļīsim neeeeeeeenormāli smukos, arī tikpat “politiski aktīvos” topošo politiķu dēlus, kuriem ir mmmmm stiliņš, oujesoujesoujesoujes. Redz kā – sāku par politiku, beidzu par muļkībām. Diezgan tipiski man, bet mani tas netraucē. Vispār, es esmu dibinātāju/biedru/kaut kādā sarakstā un būšu nenormāli atbildīga ja viņi kaut ko salaidīs dupsītī, jau nu nē, bet principā laikam mazliet jā.

Tā, kas vēl. Ā! Pie “Citiem medību laukiem” parādās ChrisCherry mājaslapa, jo viņš  ir foršs, galīgi lol-rofl-lmao-kseksekse un vispār māk labi iegriezt ballīti. Viņš ir diskžokejs un viņam sanāk. Period. Nezinu vai īsti spēlē kāzās, bērēs, kristībās un inaugurācijās, bet es saku, ka ir norm. Mācās manā paralēlklasē un ir diezgan smuks/simpātisks/nav slikti, kas piedod viņam papildus bonusiņu. Ok, mājaslapā gan ir pāris lietiņas, kas izglītotiem cilvēkiem varētu likt samiegt acis mazliet sāpīte, bet viņam var piedot, jo es tā saku.

Vienu dienu, apmēram divu minūšu agresijas laikā (looool, tas ir tā kā “1984″ naida minūtes, he), man tika smuki pierādīts kādēļ nav vajadzības un vispār vērts censties atjaunot vecas attiecības, īpaši ja tās beigušās uz sāpīgas nots. Īpaši laikam tādas puišu-meiteņu lietas. Protams, ka tad, kad tiecies ar to cilvēku ir tāds mazliet satraukums, bet brīdī, kad saproti, ka viņš ir pagātne un īsti nav par ko runāt, negribas sevi vairāk atklāt un īsti arī neinteresē kā iet viņam, ir mazliet vilšanās, ka tik daudz laika izniekots kādam, kas tomēr nav bijis domāts man un mazliet apmierinātības sajūta, ka vismaz zinu no kādiem tālāk uzmanīties un turēt pa gabalu. Gāju mājās, smaidīju savā baltajā mētelītī un smukajos matos, mazliet pie savis paķiķināju par pāris tiešām foršām un smieklīgām atmiņām un uzsitu sev pa plecu, ka man taču ir forši. Turklāt, kad ierados mājās, mani sagaidīja māsa, kura bija atnākusi pie mums nosvinēt Hugo (a.k.a. Tha Bēbīts) divus mēnesīšus. Un tu paskaties tādam mazulītim virsū un pieķer sevi pie domas, ka laiks paskrien mežonīgā ātrumā un, ka tas ir sadalīts ne jau dienās, stundās, mēnešos, bet tādos posmos (nu tur metālistes laiki) un, ka tie beidzas un tos nevar mākslīgi turpināt. Bēbīši vispār pilnīgi forša lieta. Es, protams, runāju par Hugo un saviem brālēniem. Citi bēbīši ir vienalga, savējie ir riktīgi labi. PAT ja viņi siekalojas, tad, lai gan man tas tiešām nepatīk un tā ir viena no tādām pilnīgi fobiskajām lietām, ko es nevaru paciest un izraisa manī pretīgumu un tiešām liek noskurināties nelabumā, pat tad tas ir tādā pakāpē, ka es vienkārši ļoti uzmanos, lai nedabūtu tās bēbīšsiekalas kaut kur man tuvumā. Es viņu turēju rokās un man bija bail, ka kaut kas notiks un viņš arī drīz sāka raudāt, jo mammas tomēr ir labākas nekā jebkas cits, bet man liekas, ka es esmu/būšu laba tante. Totally.

Es šodien biju mazliet sabēdājusies tieši par to, ka pasaule ir tāda netaisnīga un ir cilvēki, kam nav ko ēst, nav māju, ir noklīduši suņuki un apņēmos pelnīt milzu naudu, lai varētu viņiem palīdzēt. Pat vienalga vai kādreiz izvākšos no vecāku mitekļa – kādam palīdzēt ir ļoti laba sajūta, pat ja to dari tīri sirdsapziņas mocīts, man šķiet, ka tā ir labi. Palīdzet vajag vienalga kādu mērķu dēļ, jo tā ir palīdzība un neko ļaunu nedara. Protams, melot ir slikti un tā, bet tas jau iet uz pavisam citu tēmu. Jā, un es tad biju maza bēdiņa un ēdu negaršīgu šokolādi, bet man piezvanīja Jaunava un sasmīdināja ļoti, ļoti. Vispār šī ir pirmā reize, kad pieminu viņu te, manuprāt. Biju apsolījusies sev to nedarīt, bet vatever. Tas nekas, ka bija darbā un principā vajadzēja strādāt un pelnīt Lielo Naudu, viņš lika pasmaidīt un pat šoreiz atļāva iet pagulēt diendusu, kura ievilkās mazliet par ilgu un sanāca aizkavēties ar visādām lietām. Nekas, nekas – man vēl visa nakts priekšā. )

Nāu, vatels,vatels,vatels…

Nē, nu tas apmēram laikam arī viss. Lai jums tikpat jauki cik man, ja vēlaties variet man pastāstīt kā jums iet, neapsolu atbildēt.

VISPĀR, man ļoti patīk, ka ir cilvēki, kuri izmanto to, ka esmu šeit minējusi savu e-pastu un atsūta kādas foršas bildes, labus vārdus vai vienkārši pajautā kaut ko inčīgu. Nu, forši, nu.

Un es iesaku no visas sirds un mazliet dvēseles, kas man ir – Familjen – Hög Luft (Stavöstranos deep vangelimix). Ja nu jums patīk tāda mūzika. Turklāt tiešām laba, ja jātaisa prezentācija bioloģijā vai jāraksta blodziņš. (: Vispār baigi vēls un slinkums pārlasīt, meklēt kļūdiņas, davai es to rītā izdarīšu, ja? Ok.

Pīs aut saldie! :****]~~